Mēs bieži domājam par laimi kā par ko lielu, tālu un grūti sasniedzamu – kā mērķi, nevis procesu. Taču patiesībā laime visbiežāk sastopama mazajos mirkļos, kas paslīd garām nemanīti, ja nesteidzamies tos ieraudzīt. Mazo prieku filozofija aicina mācīties būt klātesošiem un novērtēt to, kas mums jau ir.
Rīta kafijas smarža, saules stars uz palodzes, nejauša smaida apmaiņa ar garāmgājēju, silts segas pieskāriens, iecienītās dziesmas skanējums – tās nav tikai fonā notiekošas lietas, bet mazi enkuri, kas palīdz piesaistīt mūsu uzmanību šodienai un iemācīties to mīlēt.
Šo mirkļu apzināta pamanīšana ir sava veida meditācija. Tā ne tikai palīdz palēnināt ritmu, bet arī nostiprina pateicības sajūtu un samazina stresu. Pētījumi rāda, ka cilvēki, kuri ikdienā novērtē mazos labumus, jūtas apmierinātāki ar savu dzīvi, ir mierīgāki un emocionāli noturīgāki.
Svarīgi ir arī apzināti radīt šos mazos prieka brīžus. Tie var būt sīkumi – ierakstīt pateicību dienasgrāmatā, ieelpot aromterapijas eļļu, aiziet īsā pastaigā vai vienkārši izslēgt telefonu un dažas minūtes vērot mākoņus. Tieši šīs vienkāršās, nevainīgās darbības var būt pārsteidzoši spēcīgas.
Viena no mazo prieku filozofijas vērtībām ir arī spēja dziedēt. Grūtos laikos tieši sīkumi – krūze zāļu tējas, klusa dziesma fonā vai mājdzīvnieka tuvums – palīdz saglabāt līdzsvaru un atgūt saikni ar sevi.
Tā nav dzīves vienkāršošana tāpēc, ka nav lielāku mērķu. Tā ir izvēle dzīvot dziļāk – ieraudzīt, cik vērtīga ir katra diena. Jo vairāk uzmanības veltām šiem mirkļiem, jo bagātāka kļūst mūsu iekšējā pasaule.
Laimi nevar vienmēr noķert, bet tai var tuvoties – soli pa solim, mirkli pēc mirkļa. Un bieži vien pietiek ar vienu mazu prieku dienā, lai pasaule kļūtu mazliet gaišāka.
